Bahamas (angļu: The Bahamas) jeb Bahamu Salas[1], oficiāli Bahamu Sadraudzība (angļu: Commonwealth of the Bahamas), ir Nāciju Sadraudzības dalībvalsts Ziemeļamerikā, Karību reģionā. Tajās ietilpst 700 salu un vairāk nekā 2000 saliņu Atlantijas okeānā. Atrodas ziemeļos no Kubas, Dominikānas un Haiti, ziemeļrietumos no Tērksas un Kaikosas, un dienvidaustrumos no ASV štataFloridas. Galvaspilsēta un lielākā pilsēta ir Naso. Apmēram puse bahamiešu dzīvo galvaspilsētā. Lielākā sala ir Androsa, bet rūpniecība koncentrēta Lielajā Bahamā, īpaši Frīportas pilsētas apkaimē. Trešā turīgākā Ziemeļamerikas valsts aiz ASV un Kanādas.
Kristofora Kolumba pirmās ekspedīcijas trīs kuģi 1492. gada 12. oktobrī sasniedza Bahamu salu, kuru Kolumbs nosauca par San Salvadoru ("Svētais Pestītājs"). 14. oktobrī viņš kuģoja uz dienvidrietumiem uz salu, kuru viņš nosauca par Santa María de la Concepción (tagad Rum Cay) un nonāca pie tagadējās Longailendas, kuru nosauca par Fernandīnu. Savās 17. oktobra piezīmēs viņš pirmo reizi dēvēja vietējos iedzīvotājus par Indios, no kurienes cēlies termins "indiāņi".
1629. gadā salas pakļāva Anglijas Karaliste, bet izejvielu trūkuma un lauksaimniecībai nepiemērotas augsnes dēļ tās ilgstoši bija mazapdzīvotas. 17. gadsimta beigās un 18. gadsimta sākumā salas kā patvērumu izmantoja angļu pirāti. 1717. gadā Bahamu salas kļuva par Lielbritānijas kroņa koloniju, 1729. gadā sapulcējās Bahamu parlaments — Asamblejas palāta. Amerikas Neatkarības kara laikā (1775–1783) liels skaits britu lojālistu aizbēga uz Bahamu salām. Amerikas Pilsoņu kara (1861–1865) un ASV Sausā likuma (1919–1932) laikā salas iedzīvotāji guva ienākumus no alkohola un citu preču kontrabandas. 1964. gadā Apvienotā Karaliste piešķīra Bahamām iekšējo pašpārvaldi, bet 1973. gadā atzina to neatkarību Britu Sadraudzības ietvaros.
20. gadsimta vidū tā kļuva par tūristu galamērķi un nodokļu paradīzi.
Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Bahamas.
