Protestantisms

Protestantisms ir viens no trim galvenajiem kristietības virzieniem līdzās katoļticībai un pareizticībai. Tas izveidojās 16. gadsimta reformācijas laikā un aptver vairākas konfesijas, tostarp luterānismu, anglikānismu, baptismu, metodismu, reformātu baznīcas un vairākas citas kritstīgās baznīcas. Protestantismu raksturo uzsvars uz Bībeles autoritāti, pestīšanu caur ticību un vispārīgo priesterību. Šī kustība ne tikai izmainīja kristietības teoloģiju un baznīcas praksi, bet arī ietekmēja politiskos, sociālos un kultūras procesus visā pasaulē. Mūsdienās protestantisms ir plaši izplatīts dažādos kontinentos, un tam pieder aptuveni 600 miljoni cilvēku.

Vēsture

Protestantisma aizsākums saistīts ar 1517. gadu, kad Mārtiņš Luters Vitenbergā publicēja 95 tēzes, kurās kritizēja indulgences un uzsvēra, ka grēku piedošana atkarīga tikai no Dieva žēlastības, nevis baznīcas rituāliem. 1529. gadā Špeieras reihstāgā virkne firstu un brīvpilsētu noprotestēja "Vormsas ediktu", kurā Mārtiņš Luters tika pasludināts par ķeceri. Tāpēc reformācijas piekritējus sāka saukt par protestantiem. Šis notikums aizsāka reformāciju un veicināja kristīgās baznīcas šķelšanos.

Paralēli Lutera idejām attīstījās arī citi protestantu virzieni – Žana Kalvina iepriekšnolemtības mācība Šveicē un Anglijas baznīcas atdalīšanās Henrija VIII vadībā. Protestantisms ietekmēja ne tikai reliģiju, bet arī politiku, kultūru un izglītību, veicinot lasītprasmi un kapitālisma attīstību.

Pamatprincipi

Protestantu ticības kodols ir ietverts teicienā: "Sola Scriptura, Sola Fide, Sola Gratia", kas tulkojumā nozīmē: "Tikai Svētie Raksti (Bībele), Tikai ticībā un Tikai žēlastība".

Visbiežāk par protestantisma pamatprincipiem, kas to atšķir no katoļu un pareizticīgo tradīcijām, tiek uzskatīti:

• Bībeles augstākā autoritāte (Sola Scriptura) – ticības un morāles jautājumos Svētie Raksti (Jaunā un Vecā derība) ir augstākais avots, atšķirībā no katoļu baznīcas, kurā tradīcija un pāvests tiek uzskatīti par līdzvērtīgiem autoritātes avotiem.
• Taisnošana tikai ticībā (Sola Fide) – pestīšana tiek panākta tikai caur ticību uz Kristu, nevis caur labajiem darbiem.
• Dieva žēlastība kā pestīšanas avots (Sola Gratia) – pestīšana tiek dāvāta kā Dieva žēlastība, nevis cilvēka pūliņu rezultāts.
• Vispārīgā priesterība – katrs ticīgais var tieši sazināties ar Dievu bez starpnieka, atšķirībā no katoļu tradīcijas, kurā priesteriem ir īpaša starpnieka loma.

Šie principi protestantu konfesijās var tikt interpretēti atšķirīgi, un tajās pastāv daudzveidīgas teoloģiskās pieejas un liturģiskās prakses. Piemēram, Zviedrijas vai Anglijas baznīcā pastāv būtiskas liturģiskas un teoloģiskas atšķirības, kas atspoguļo citu kristīgo tradīciju ietekmi.

Nosaukuma izcelsme

Luters Vormsā, Antona fon Vernera glezna, 1877

Vārds “protestants” ir atvasināts no latīņu darbības vārda "protestari", kas nozīmē "liecināt" vai "protestēt. Lai gan sākotnēji ar šo terminu apzīmēja vācu valdniekus un brīvpilsētas, kas 1529. gadā iebilda pret Špeieras Reihstāga lēmumu, kas atcēla 1526. gadā pieņemto brīvību Svētās Romas impērijas zemēm pašām lemt par reliģiskajiem jautājumiem, laika gaitā šis nosaukums kļuva par vispārēju apzīmējumu reformācijas atbalstītājiem Vācijā un vēlāk arī plašāk – visām Rietumu kristīgajām tradīcijām, kas nepieder pie Romas katolicisma.

Protestantisma kultūra un prakse

Protestantu tradīcijā būtiska nozīme ir Dieva vārda sludināšanai un kopdziedāšanai. Prakses atšķiras – dažas draudzes seko noteiktam Bībeles lasījumu ciklam, bet citās mācītājs pats izvēlas sprediķa tekstus. Kopdziedāšanai ir liela nozīme, īpaši luterāņu un metodistu tradīcijās, savukārt reformātu un baptistu vidū sākotnēji valdīja atturīgāka pieeja. Lielākā daļa protestantu atzīst tikai divus sakramentus – kristības un svēto vakarēdienu, lai gan daži virzieni tos neuzsver vispār. Atšķirības pastāv arī kristību praksē – baptisti kristī pieaugušos, kamēr luterāņi un reformāti pieņem arī bērnu kristības. Lai gan protestantismā būtiska ir Bībeles autoritāte, mijiedarbībā ar dažādiem kultūras procesiem un sociāli politisko kontekstu protestantismam gadsimtu gaitā ir attīstījušās dažādas pieejas – no fundamentālisma, kas Bībeli uzskata par burtisko Dieva vārdu, līdz kritiskai pieejai, kas veidojusies humānisma un apgaismības ietekmē un analizē Bībeli kā jebkuru literāru tekstu.

Baznīcu arhitektūra un interjers atspoguļo teoloģiskos uzsvarus – reformātu baznīcās dominē kanceles centrālā nozīme, luterāņu dievnamos tiek akcentēta gan kanceles, gan altāra loma. Vizuālās izpausmes atšķiras atkarībā no vēsturiskajiem un sociālajiem apstākļiem – piemēram, slāvu baptisti atturējās no ikonogrāfijas, kamēr Gruzijas baptisti to pieņēma.

Atsevišķi protestantu novirzieni uzsver ētiskos un sociālos aspektus, citiem būtiska ir emocionāla pieredze (pentakosti) vai mistiskā dimensija (kvēkeri). Protestantisma daudzveidība veidojusies mijiedarbībā ar dažādām kultūras un teoloģiskām ietekmēm, un tas turpina attīstīties arī mūsdienās.

Lielāki novirzieni un atzari

Protestantisms aptver plašu kristīgo konfesiju un virzienu spektru, kas veidojušies dažādos vēstures posmos un reģionos. Lai gan protestantu tradīcijas vieno kopīgi pamatprincipi, pastāv būtiskas atšķirības to teoloģiskajās nostādnēs, baznīcas pārvaldības modeļos un dievkalpojumu praksēs. Reformācijas sākumposmā izveidojās luterisms un kalvinisms, savukārt vēlākos gadsimtos radās jauni virzieni, piemēram, anglikānisms, baptisms, metodisms un adventisms.

Adventisms

Adventisms ir protestantisma novirziens, kas radies 19. gadsimtā Amerikas Savienotajās Valstīs, balstoties uz Milerisma kustību. Tā sekotāji uzsver Kristus otrās atnākšanas (Adventa) gaidīšanu un sagatavošanos tai. Adventisms izceļas ar Bībeles pravietojumu interpretāciju, uzsvaru uz veselīgu dzīvesveidu un sabata ievērošanu sestdienā. Nozīmīgākā adventistu konfesija ir Septītās dienas adventisti, taču pastāv arī citas adventistu grupas ar atšķirīgām teoloģiskām nostādnēm.

Anabaptisms

Anabaptistu kristīšanas ceremonija Ziemeļamerikā

Anabaptisms ir reformācijas laikmeta kristīgā kustība, kas aizsākās 16. gadsimtā Centrāleiropā. Anabaptisti uzsvēra personīgu ticības apliecinājumu un praktizēja atkārtotu kristīšanu pieaugušā vecumā, uzskatot, ka zīdaiņu kristības nav derīgas. Viņi iestājās par draudzes un valsts nošķiršanu, nepieņēma militāru dienestu un bieži sludināja vienkāršību un nevardarbību. Lai gan daži uzskata anabaptismu kā daļu no protestantisma, citi to skata kā nesaistītu ar to. No anabaptistu kustības ir cēlušies amiši, huterīti un menonīti.

Anglikānisms

Anglikānisms ir kristietības novirziens, kas aizsākās 16. gadsimtā Anglijā reformācijas laikā un veido Anglijas baznīcas un tās saistīto kopienu teoloģisko un liturģisko pamatu. Tas apvieno protestantisma un katolicisma iezīmes, atzīstot Svēto Rakstu augstāko autoritāti, vienlaikus saglabājot episkopālo baznīcas pārvaldi un liturģisko tradīciju. Anglikāņu baznīcas ir organizētas Anglikāņu kopienā, kas aptver baznīcas dažādās valstīs, tostarp ASV, Kanādā, Austrālijā un Āfrikā. Anglikānisms ir pazīstams ar savu teoloģisko daudzveidību, kas ietver gan augstbaznīcas (High Church) ar uzsvaru uz sakramentiem un tradīciju, gan zembaznīcas (Low Church) ar protestantiskāku pieeju dievkalpojumiem.

Baptisms

Baptisti praktizē pieaugušo kristīšanu

Baptisms ir protestantisma virziens, kas izveidojās 17. gadsimtā Anglijā reformācijas ietekmē. Par vienu no baptisma aizsācējiem tiek uzskatīts Džons Smits (John Smyth), kurš 1609. gadā Amsterdamā menonītu ietekmē angļu emigrantu draudzē ieviesa šo kristīgo kustību, sākot praktizēt pieaugušo kristību. Baptisti uzsver personīgās ticības nozīmi un praktizē ticīgo kristību, kas tiek veikta tikai pieaugušajiem vai tiem, kas spēj apzināti apliecināt savu ticību. Viņu teoloģijas pamatā ir Svēto Rakstu augstākā autoritāte, individuālā ticības brīvība un vietējās draudzes autonomija. Baptisma kustība ir plaši izplatīta visā pasaulē, īpaši ASV, un ietver dažādas teoloģiskās un liturģiskās tradīcijas, sākot no konservatīviem fundamentālistiem līdz liberālākiem novirzieniem.

Husītisms

Husītisms ir kristīgās reformācijas kustība, kas radās 15. gadsimta sākumā Bohēmijā (mūsdienu Čehijā) un balstījās teologa Jana Husa mācībā. Husītisms bija viens no agrīnajiem reformācijas virzieniem, kas kritizēja Romas Katoļu baznīcas hierarhiju, korupciju un reliģiskās prakses, uzsverot Bībeles autoritāti, dievkalpojumu tautas valodā un Svētā vakarēdiena pieejamību gan maizē, gan vīnā visiem ticīgajiem. Pēc Jana Husa sodīšanas ar nāvi 1415. gadā kustība ieguva revolucionāru raksturu, izraisot husītu karus (1419–1434), kuru rezultātā Bohēmijā izveidojās neatkarīgas husītu draudzes.

Husītisms tiek uzskatīts par vienu no priekšvēstnešiem vēlākajai protestantisma reformācijai. Jana Husa idejas par baznīcas reformu un Bībeles kā augstākās autoritātes nozīmi ietekmēja 16. gadsimta reformatorus, tostarp Mārtiņu Luteru. Daļa husītu tradīciju saglabājās Čehijas brāļu un Morāvijas brāļu baznīcās, kas vēlāk kļuva par protestantisma sastāvdaļu un ietekmēja metodismu un citas evaņģēliskās kustības.

Kalvinisms

Kongregacionālistu (Kalvinistu) baznīca Češīrā, Konektikutā, Amerikas Savienotajās Valstīs

Kalvinisms ir protestantisma teoloģiskais virziens, kura pamatlicējs ir Žans Kalvins (1509–1564). Tas izveidojās reformācijas laikā 16. gadsimtā un būtiski ietekmēja dažādu protestantu kopienu teoloģiju un baznīcas pārvaldību. Kalvinisms uzsver Dieva suverenitāti, iepriekšnolemtību (predestināciju) un Svēto Rakstu augstāko autoritāti ticības un morāles jautājumos. Kalvinistu tradīcijā lielu nozīmi piešķir draudzes autonomijai un vienkāršotai dievkalpojuma formai. Kalvinisma idejas veidoja pamatu reformātu baznīcām, un tās būtiski ietekmēja arī puritānismu, prezbiteriānismu un citas protestantu kustības Eiropā un Ziemeļamerikā.

Luterisms

Luterisms ir kristīgās protestantisma tradīcijas novirziens, kas uzsver Bībeles augstāko autoritāti, taisnošanu vienīgi ticībā un Dieva žēlastības nozīmi pestīšanā. Luterisms aizsākās 16. gadsimtā Vācijā un tā doktrīna ir izklāstīta Augsburgas apliecībā (1530). Tas atzīst divus sakramentus – kristības un svēto vakarēdienu – un uzsver visu ticīgo vispārējo priesterību. Mūsdienās luterānisms ir viens no lielākajiem protestantisma virzieniem ar plašu izplatību Eiropā, Amerikā un Āfrikā.

Metodisms

Metodistu Centrālā zāle Vestminsterā, Londonā

Metodisms ir protestantisma novirziens, kas radās 18. gadsimtā Anglijā, metodistu kustību aizsākot brāļiem Džonam un Čārlzam Veslijiem. Metodisms uzsver personīgo ticības pieredzi, svētuma nozīmi ikdienas dzīvē un aktīvu kristīgo kalpošanu sabiedrībā. Kustība sākotnēji veidojās kā atjaunotnes kustība Anglijas baznīcā, taču vēlāk izveidojās neatkarīgas metodistu baznīcas. Metodisti uzsver evaņģēliskās vēsts sludināšanu, sociālo taisnīgumu un izglītību, un viņu tradīcijā ir nozīmīga draudzes dzīves un laju iesaistes loma. Mūsdienās metodisms ir plaši izplatīts visā pasaulē, un tam ir dažādi atzari, piemēram, Apvienotā metodistu baznīca un Vēstlija tradīcijai pietuvinātās kustības.

Pentakostisms

Pentakostisms vai Vasarsvētku draudzes ir kristīgās protestantisma tradīcijas novirziens, kas uzsver Svētā Gara darbību, garīgās dāvanas un personīgu ticības pieredzi. Nosaukums ir atvasināts no Vasarsvētkiem (no grieķu: Πεντηκοστιανισμός; Pentēkostē), kuros saskaņā ar Apustuļu darbiem Svētais Gars nonāca pār apustuļiem, dodot tiem spēju sludināt dažādās valodās un darboties ar pārdabiskām dāvanām.

Pentakostisms kā atsevišķa kustība izveidojās 20. gadsimta sākumā ASV, īpaši saistībā ar Azusa ielas atmodu (1906–1915), un izplatījās visā pasaulē. Pentakosti uzsver tādas Svētā Gara izpausmes kā runāšana mēlēs (glossolalia), dziedināšana un pravietošana, kā arī personīgu attiecību nozīmi ar Dievu. Kustība ir sadalījusies vairākos virzienos, tostarp klasiskajā pentakostismā un harizmātiskajā kustībā, kas ir ietekmējusi dažādas kristīgās konfesijas. Mūsdienās pentakostisms ir viena no straujāk augošajām kristietības straumēm, ar miljoniem sekotāju visā pasaulē.

Izplatība

Valstis ar lielāko protestantu īpatsvaru (2010)

Pasaulē ir ap 600 miljoni protestantu kopienām piederīgo, jeb 37% no visiem pasaules kristiešu identificējas vai var tikt raksturoti kā protestanti. Šis skaitlis veidojas no rakstā minēto protestantu baznīcu piederīgajiem, ieskaitot protestantu konfesijas (anglikāņi, luterāņi u. c.), kurās ir arī katoliskie jeb augstbaznīcas (high church) virzieni. Savukārt daļā pētījumu protestantiem tiek pieskaitītas arī neatkarīgas draudzes, kuru teoloģija un prakse ne vienmēr atbilst protestantisma nostādnēm.

Ap 40 % procentu pasaules protestantu dzīvo Āfrikas kontinentā, ap 17 % – Āzijā, ap 16 % – Eiropā, ap 12 % – Dienvidamerikā, ap 11 % – Ziemeļamerikā.

Ārējās saites

• Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Protestantisms.

• Latvijas Nacionālās enciklopēdijas šķirklis
• Encyclopædia Britannica raksts (angliski)
• Encyclopædia Universalis raksts (franciski)
• Katoļu enciklopēdijas raksts (angliski)
• Pareizticīgo enciklopēdijas raksts (krieviski)
• Enciklopēdijas Krugosvet raksts (krieviski)